Pašizziņas prakse

       Viskodolīgāk tūkstošgadīgo, kā arī ne tik seno mācību un modernās zinātnes vienoto atziņu, izsaka vēdas:

                 „Izzini sevi pašu, jo tevī pašā ir viss, kas jāzina”

Visā Esošajā un, tātad arī katrā no mums ir kāda apziņa, pateicoties kurai, dzīves rats rotē viegli un brīvi. Bet mēs, cilvēciskās būtnes, nolēmām izjaukt dabīgos dzīves ritmus. Mēs nesakām to, ko vēlamies pateikt, mēs uztraucamies par to, kas nav mūsu kompetencē un ko mēs nespējam izmainīt, bet neko nedarām tur, kur nepieciešama mūsu darbība. Mēs esam aizmirsuši par savas Šeit Esības jēgu. Mēs esam koncentrēti uz milzīgu daudzumu dažādu nevajadzīgu detaļu un sīkumu, kurus paši esam izdomājuši. Mēs radījām ilūzijas un piespiedām sevi noticēt pašu fantāzijām. 

Mēs, cilvēki, izveidojām sadalīšanās teoriju un mēs meklējam to, kas pēc mūsu domām mums nav. Mēs meklējam pilnību, mīlestību, īstenību, taisnību. Un mēs meklējam un meklējam – tajā pat laikā tas viss atrodas mūsos pašos, mūsu dziļākā būtībā. Viss ir iekšā, jāatver tikai acis un jāierauga tas.